Bruņinieks

Bruņinieka figūra

Bruņinieks bija valdniekam uzticīgs padotais viduslaiku Eiropā, kuram ikdienā bija atļauts nēsāt ieročus. Savai aizsardzībai tie parasti izmantoja metāla (dzelzs) bruņas. Bruņinieks kā vasalis kalpoja savam valdniekam vai feodālim, lai gan viņš arī pats parasti bija feodālis. Par bruņinieku parasti varēja kļūt cilvēks, kas dzimis dižciltīgā ģimenē. Taču arī šajā gadījumā jauneklim, lai viņš tiktu iecelts bruņinieku kārtā, vajadzēja kalpot kā pāžam vai cita bruņinieka ieroču nesējam.

Vēsture

Aizsākums

Feodālās bruņniecības pamati tika ielikti vēl franku karos Spānijā, kur dzima leģenda par Rolandu. Tajā laikā galvenais militārais spēks vēl bija kājnieki, bruņoti ar zobeniem un bruņu krekliem. Sākot ar 8. gadsimta vidu, arvien lielāku nozīmi ieguva bruņu kreklā tērpts jātnieks. Tomēr vēl apmēram gadsimtu jātnieku vienībām drīzāk bija papildus nozīme. Bet bija viens, no pirmā acu uzmetiena, ne sevišķi ievērojams izgudrojums, kas radīja apvērsumu Eiropas militārajā organizācijā. Tas bija seglu kāpslis, kuru Ķīnā sāka lietot vēl 5. gadsimtā, bet pēc dažām ziņām Indijā vēl agrāk. Ap 9. gadsimta vidu kāpsli sāka plaši lietot kavalērijas vienībās, ievērojami palielinot to triecienspēju. Zirga mugurā stingri sēdošs bruņinieks ar garu un smagu pīķi bija draudīgs spēks. Pateicoties seglu kāpšļiem, pat triecienu saņēmis un ievainots, bruņinieks spēja noturēties zirga mugurā un, ja viņš vairs nevarēja turpināt cīņu, zirgs viņu varēja vismaz nogādāt drošībā. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ piecus gadsimtus feodālajā Eiropā bruņinieki ne tikai bija noteicošais militārais spēks, viņiem bija arī ļoti augsts sabiedriskais prestižs un cieņa.

Bruņniecība viduslaikos

Bruņniecība radās 12. gadsimtā, kad kara lietas savā ziņā pārņēma aristokrāti – ļaudis, kas cēlušies no labām dzimtām un dzīvoja pārticībā. Parastie iedzīvotāji nevarēja atļauties kļūt par bruņiniekiem galvenokārt tāpēc, ka labs zirgs maksāja 12 govis, bet bruņas pat trīs reizes dārgāk, kas viņiem bija par dārgu.

Zēns, sasniedzot 8 gadu vecumu, tika nosūtīts uz kaimiņu pili, kur tika apmācīts. Viņam mācīja uzvedības normas, pieklājības normas un spēlēt šahu un dambreti, bet lielāko daļu laika viņš pavadīja, trenējot savu ķermeni, cīnoties un jājot. Piecpadsmit vai sešpadsmit gadu vecumā topošo bruņinieku nodeva bruņinieka rīcībā kā kalpu. Viņš palīdzēja bruņiniekam no rīta saģērbties, kalpoja viņam maltītēs, rūpējās par viņa zirgu, tīrīja bruņinieka ieročus un bruņas un palīdzēja tam turnīros. Kad, jauneklim palika 21 gads, viņa kungs viņu iesvētīja bruņinieku kārtā. Iepriekšējā naktī jauneklis attīrīja savu dvēseli lūgšanu veidā. Kad iestājās rīts, viņš uz ceremoniju devās savās labākajās drēbēs. Kad brokastis bija paēstas, viņš devās uz baznīcu pie priestera, kur noskaitīja savu zvērestu. Pēc tam jauneklis devās ārā, kur draugu radinieku un vecāku klātbūtnē kungs viņu iesvētīja bruņinieku kārtā. Jauneklis varēja kļūt par bruņinieku, arī izdarot varoņdarbu. Bruņinieki ticēja bruņinieku kodeksam. Viņi solīja aizstāvēt vājos un neaizsargātos, cienīt sievietes, klausīt ķēniņu un kalpot dievam. Viņi bija paklausīgi un pazemīgi it īpaši saviem priekšniekiem. Taču karā visas pieklājības normas vairs nedarbojās. Viņi izlaupīja un iznīcināja pilsētas, ciemus un baznīcas. Pēc bruņinieku domām bruņinieku kodekss neietvēra sevī zemniekus. Viņi bieži vien par "vājajiem" uzskatīja tikai sievietes un bērnus. Bieži viņi bija brutāli pret pārējo tautu. Bruņinieki pat dažkārt izvaroja jaunas zemnieku sievietes, nebaidoties no atriebības, jo viņi sevi uzskatīja par sabiedrības augšējo slāni.^{[nepieciešama atsauce]} Bruņinieki bija bruņoti „līdz zobiem”. Bruņu un ieroču bija tik daudz, ka bruņinieks bija atkarīgs no sava kalpa, kurš tīrīja un kopa ieročus un bruņas. Sākumā bruņas bija krekls no metāla gredzentiņiem, zem kura bija uzvilkts linu krekls, smagi vilnas spilventiņi un tunika. Viens šāds bruņukrekls varēja sastāvēt no pat 200 000 maziem gredzentiņiem. Laikam ejot, 14. gadsimtā bruņu kreklus no gredzentiņiem nomainīja plākšņu bruņas, kas sastāvēja no metāla plāksnēm. Parasti tādas bruņas klāja rumpi, kājas un rokas. Ķiveres parasti bija ar eņģītēm un metāla jumtiņu. Bruņiniekam kaujas laikā bija arī sev priekšā jātur vairogs, kuru parasti rotāja ģimenes emblēma. To ierocis galvenokārt bija zobens, to nēsāja kreisajā pusē nostiprinātu pie jostas.

Noriets

Bruņinieki kā militārs spēks sāka zaudēt savu nozīmi 15. gadsimta otrajā pusē, kad kaujās sāka lietot šaujamieročus. Kad izcilais bruņinieks Burgundijas hercogs Kārlis Drošsirdīgais 1476. gadā gribēja pakļaut jaunas zemes, viņa bruņinieku karaspēks piedzīvoja smagus zaudējumus kaujās Šveicē un pie Nansī (mūsd. Francijā). Ar šķēpiem, pīķiem un šaujamieročiem bruņotie šveiciešu kājnieki bija guvuši uzvaru pār smagi bruņotajiem burgundiešu bruņiniekiem. Kopš tā laika šveicieši bija izslavēti kā teicami karavīri.

• Bruņinieki un to ieroči Arhivēts 2006. gada 1. jūlijā, Wayback Machine vietnē.