Urīns
Urīns (latīņu: urina), sarunvalodā čuras, senāk arī mīzali, ir ķermeņa šķidrums, kas veidojas nierēs, uzkrājas urīnpūslī un tiek izvadīts no organisma pa urīnvadiem un urīnizvadkanālu. Urīns no organisma izvada vielmaiņas galaproduktus, toksīnus un liekās vielas, piemēram, sāļus, ūdeni un citus ķīmiskus savienojumus. Tas palīdz uzturēt ūdens un elektrolītu līdzsvaru,[1] kā arī regulē asinsspiedienu un pH līmeni.[2][3] Vidēji 24 stundās cilvēki izvada no 0,8 līdz 1,5 litriem urīna.[4] Urīna sastāvs ir atkarīgs no vielmaiņas, dzimuma, vecuma, svara un veselības stāvokļa.
Medicīnā urīns tiek plaši izmantots kā diagnostikas materiāls, jo tā sastāvs un īpašības var sniegt būtisku informāciju par cilvēka veselības stāvokli. Urīna analīzes palīdz noteikt slimības, piemēram, cukura diabētu, nieru darbības traucējumus un infekcijas, kā arī uzraudzīt organisma vielmaiņas procesus un arī konstatēt asins sastāva izmaiņas.[4] Turklāt urīnam ir svarīga loma zinātniskajā pētniecībā un dažādos biotehnoloģijas pielietojumos.
Sastāvs un īpašības
labot šo sadaļuUrīns ir komplicēts ķermeņa šķidrums, kura sastāvs un īpašības var mainīties atkarībā no organisma fizioloģiskā stāvokļa, uztura un veselības. Tā sastāvs un fizikālās īpašības nodrošina organisma vielmaiņas blakusproduktu izvadīšanu un palīdz uzturēt homeostāzi.
Urīna galvenā sastāvdaļa ir ūdens, kas veido apmēram 95–96% no tā kopējā tilpuma. Pārējās sastāvdaļas ir izšķīdinātas organiskās un neorganiskās vielas, kas ir urīnviela (urea, galvenais slāpekli saturošais savienojums, kas rodas olbaltumvielu vielmaiņas procesā), kreatinīns (blakusprodukts no muskuļu vielmaiņas), sāļi (galvenokārt nātrija, kālija, kalcija un fosfātu joni), urīnskābe (purīnu (nukleīnskābju sastāvdaļas) vielmaiņas gala produkts), amonjaks un citi slāpekli saturoši savienojumi, citi metabolīti (hormoni, vitamīni un medikamentu atlikumi, ja tādi ir lietoti).
Urīna krāsa veselam cilvēkam ir caurspīdīga, gaiši dzeltena līdz dzeltena, ko nosaka urobilīna pigments. Krāsas intensitāte var mainīties atkarībā no šķidruma uzņemšanas un koncentrācijas. Parasti urīnam ir viegla, specifiska smarža. Tā var mainīties, ja tiek lietoti noteikti produkti, piemēram, sparģeļi, vai slimību gadījumā, piemēram, diabēts. Urīna blīvums svārstās no 1,005 līdz 1,030 g/ml, atkarībā no ķīmisko vielu koncentrācijas un šķidruma daudzuma organismā. Normālais urīna pH līmenis ir robežās no 4,5 līdz 8,0, un tas var mainīties atkarībā no uztura, piemēram, gaļa pazemina, augļi un dārzeņi paaugstina pH, un veselības stāvokļa.
Urīna sastāvu ietekmē dažādi ārējie un iekšējie faktori. Uztura sastāvs un šķidruma daudzums tieši ietekmē urīna koncentrāciju un ķīmisko sastāvu. Slimības, piemēram, cukura diabēts, nieru darbības traucējumi un urīnceļu infekcijas, var mainīt urīna īpašības un sastāvu. Daudzi medikamenti izdalās caur urīnu, ietekmējot tā ķīmisko sastāvu. Intensīva slodze var mainīt urīna blīvumu un sastāvu, piemēram, palielinot kreatinīna daudzumu. Liels šķidruma daudzums atšķaida urīnu, savukārt nepietiekama šķidruma uzņemšana padara to koncentrētāku. Šie faktori padara urīna analīzes par nozīmīgu instrumentu diagnostikas un medicīnisko novērtējumu veikšanā.
Veidošanās
labot šo sadaļuUrīna veidošanās norit nieru pamatvienībās — nefronos. Process sastāv no filtrācijas, reabsorbcijas un sekrēcijas dažādās nefronu daļās. Urīna veidošanās sākas ar asins plazmas filtrāciju caur kapilāru membrānām kapilāru kamoliņā un tās kapsulā. Caur membrānu porām iziet gandrīz visa asins plazma, izņemot olbaltumus ar lielu nosacīto molekulāro masu un vielas, kas ir saistītas ar šiem olbaltumiem, un arī lipīdus. Diennaktī pieaugušam cilvēkam filtrējas no 100[5] līdz 170[6] litriem pirmurīna (plazmas, primārā urīna), no kuriem urīna veidā izdalās vidēji tikai 1,5 litrs.[7]
Izvadīšana
labot šo sadaļuUrīns no urīnpūšļa, kur tas uzkrājas, tiek izvadīts caur urīnizvadkanālu. Cilvēks vidēji dienā izvada no 0,8 līdz 1,5 litriem urīna.[4]
Pārmērīgu urīna izvadīšanu (vairāk nekā 2,5 litri dienā) sauc par poliūriju, savukārt urīna neizdalīšanos (mazāk nekā 100 ml dienā) sauc par anūriju. Ja izvada mazāk nekā 400–500 ml dienā, tad tā ir oligūrija. Biežu urinēšanu sauc par pollakiūriju.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ John C. Atherton. «Regulation of fluid and electrolyte balance by the kidney» (angļu). ScienceDirect. Skatīts: 2025-01-08.
- ↑ Autoru kolektīvs A. Lejnieka redakcijā. Klīniskā medicīna. Pirmā grāmata. Medicīnas apgāds, 2010. ISBN 9789984813271.
- ↑ «Neatliekamie stāvokļi akūtā nefroloģijā». talakizglitiba.lv. Skatīts: 2025-01-08.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Anatolijs Bļugers. Populārā medicīnas enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984. Skatīts: 2015. gada 1. martā.
- ↑ «Niere». eMedicine.lv - Latvijas veselības portāls. Skatīts: 2019. gada 14. janvārī.
- ↑ «Organisma filtrs - nieres». Doctus, žurnāls ārstiem un farmaceitiem. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 18. Oktobris. Skatīts: 2019. gada 14. janvārī.
- ↑ Харкевич Д.А. Фармакология: Учебник для вузов: Издание десятое. М. : ГЭОТАР-Медиа, 2010. 908. lpp. ISBN 978-5-9704-1568-9.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Urīns.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- «Urīns» (latviešu). Populārā Medicīnas enciklopēdija.