Pāriet uz saturu

Grieķu—turku karš

Vikipēdijas lapa
Grieķu-turku karš
Daļa no Turcijas neatkarības karš
Attēls:Greko-Turkish-Afyon-1920.png
1920. gada vasara: grieķu-turku cīņas
Datums1919. gada maijs — 1922. gada oktobris
Vieta
Anatolijas rietumi
Iznākums Turcijas uzvara, Lozannas miera līgums
Teritoriālās
izmaiņas
Turcija atkaro Grieķijai cedētās Osmaņu impērijas zemes. Iedzīvotāju apmaiņa starp Grieķiju un Turciju.
Karotāji
Grieķija Attēls:Ottoman.png Turku revolucionāri
Komandieri un līderi
Leonidass Paraskevopouloss,
Anastasioss Papoulass,
Georgioss Hatzianestiss
Ali Fethi Okjars,
Ismets Inēnī,
Mustafa Kemals Ataturks,
Fevzi Čakmaks
Spēks
200 000 120 000 (bez pilsētu aizsargiem)
Zaudējumi
23 500 kritušie
20 820 gūstekņi
20 540 kritušie
10 000 ievainotie

Grieķu-turku karš (1919. — 1922.), saukts arī par Mazāzijas karu, bija militāras operācijas, sadalot Osmaņu impēriju Pirmajā pasaules karā. Militārās sadursmes notika starp Grieķiju un turku revolucionāriem, kas vēlāk dibināja mūsdienu Turcijas Republiku.

Grieķu militārās operācijas tika uzsāktas pēc tam, kad rietumu sabiedrotie ar Lielbritānijas premjeru Deividu Loidu Džordžu priekšgalā bija Grieķijai apsolījuši daļu Osmaņu impērijas teritorijas. Kara beigās Grieķija tomēr bija spiesta atkāpties no okupētajām teritorijām un atgriezties tās pirmskara robežās. Papildus Lozannas miera līgumam tika noslēgta vienošanās par iedzīvotāju apmaiņu, pārceļot Grieķijas turkus uz Turciju, kā arī Turcijas grieķus uz Grieķiju.

Zaudējums Grieķijas, Armēnijas un Francijas karā pret Turciju lika visām pusēm atcelt Sevras līgumu un sanākt uz jaunām pārrunām, lai noslēgtu Lozannas līgumu, ar kuru tika atzīta Turcija un tās teritorija Trāķijas austrumos un Anatolijā.

Pirmsākumi

Ģeopolitiskais konteksts

Teritorijas uz kurām Parīzes miera konferencē (1919) Grieķijas premjers Venizeloss pieteica Grieķijas pretenzijas.

Militārā konflikta pamata cēloņi meklējami Osmaņu impērijas sadalīšanā, kas bija rezultāts Pirmā pasaules kara iznākumam. Sadalīšanas ietvaros Antantes valstis sankcionēja Grieķijas karaspēka izvietošanu Smirnā (tag. Izmira). Pēc kara Osmaņu impērija bija sagrauta un uzvarējušās Antantes valstis 1920. gada 10. augustā parakstīja Sevras līgumu par impērijas sadalīšanu ietekmes sfērās.

Papildus oficiālajam līgumam tika parakstītas arī vairākas slepenas papildus vienošanās saistībā ar impērijas sadalīšanu. Antantes valstis savā starpā viena otrai bija devušas savstarpēji pretrunīgus solījumus, it īpaši saistībā ar Grieķijas interesēm Mazāzijā.[1]

1919. gada Parīzes miera konferencē Elefterioss Venizeloss aizstāvēja plašākas Hellēņu valsts ideju („Megali idejas”), kas paredzēja apvienot grieķu apdzīvotās teritorijas ziemeļu Epīrā, Trāķijā un Mazāzijā. Antante un jo īpaši Lielbritānijas premjers Deivids Loids Džordžs Grieķijai apsolīja teritoriju paplašināšanu osmaņu zemēs ar nosacījumu, ka Grieķija piedalītos karā kopā ar sabiedrotajiem. Grieķijai apsolītajās teritorijās ietilpa grieķu apdzīvotā austrumu Trāķija, Imbrosas sala, Tenedosas sala un Smirna ar tās apkārtni.

Šāda vienošanās bija pretrunā ar 1917. gada 26. aprīlī Lielbritānijas, Francijas un Itālijas parakstīto līgumu par Itālijas interešu sfērām Tuvajos Austrumos, kurā ietilpa arī Izmira.

Vairāki vēsturnieki uzskata, ka tieši Grieķijas īstenotā Izmiras okupācija izraisīja Turku nacionālās kustības veidošanos. Piemēram, Arnolds Dž. Tojnbī (Arnold J. Toynbee) uzskata, ka:[2]

Karš, kas izcēlies šajā laikā starp Turciju un Grieķiju ir turku dzimtenes Anatolijas aizstāvēšanas karš. Tas ir rezultāts sabiedroto imperiālisma politikai, rīkojoties svešā zemē un, pārāk zemu vērtējot tās resursus un spēkus. To izprovocēja nenodrošinātā Grieķijas okupācijas karaspēka invāzija...

Galveno notikumu kopsavilkums

Grieķijas un Turcijas spēku ofensīvas.

Galvenā kara militārā vēsture sākas ar Mudrosas pamieru. Visu kara periodu var iedalīt trijās daļās:

  • pirmā fāze (1919. gada maijs – 1920. gada oktobris), kad Grieķijas karaspēks iebrūk Anatolijā un ieņem pozīcijas Egejas jūras krastā;
  • otrā fāze (1920. gada oktobris – 1921. gada augusts), kad notiek Grieķijas karaspēka ofensīva;
  • trešā fāze (1921. gada augusts – 1922. gada augusts), kad kara stratēģiskā vadība pāriet Turcijas karaspēka pusē.

Izmiras okupācija (1919. gada maijs)

Pamatraksts: Izmiras okupācija

Ar Grieķijas, Francijas un Lielbritānijas flotes atbalstu, 1919. gada 15. maijā Grieķijas karaspēka divdesmit tūkstoši karavīru tika izsēdināti Izmirā (bij. Smirna) un pārņēma to savā kontrolē. Kā juridisks attaisnojums okupācijai, sabiedrotie atsaucās uz Mudrosas pamiera līguma 7. pantu, kurā noteikts, ka sabiedrotajiem ir tiesības okupēt stratēģiskus objektus gadījumā, kad radusies situācija apdraud sabiedroto drošību.

Grieķijas karavīri ieņem savas pozīcijas Izmiras grieķu izcelsmes iedzīvotāju ovāciju pavadībā (1919. gada 15. maijs).

Gan Izmirā, gan citur dzīvojošie kristieši (galvenokārt grieķi un armēņi, kas pēc Turcijas oficiālajiem datiem bija reliģiskā minoritāte,[3] bet pēc Grieķijas datiem bija vairākums[4]) sveica Grieķijas karaspēku kā atbrīvotājus. Toties vairākums musulmaņu karaspēku uzskatīja par iebrucējiem. Toties, raugoties uz karaspēka ienākšanu kopumā, jāsecina, ka sabiedrība uz to reaģēja pasīvi un tai pretojās tikai nelieli turku brīvprātīgo grupējumi pilsētas ārējos rajonos. Osmaņu impērijas karaspēka vienības Grieķijas karaspēkam padevās bez pretestības vai atkāpās uz lauku rajoniem. Osmaņu kareivjiem bija pavēlēts nepretoties un tikai viens nacionāli noskaņots turks Hasans Tahsins pūlī sašāva grieķu karognesēju.[5] Grieķijas kareivji uzreiz atklāja uguni pret turku barakām un valsts iestāžu ēku. Konflikta pirmajā dienā tika nogalināti 300–400 turku un 100 grieķi.[5]

Uzreiz pēc Grieķijas karaspēka ienākšanas Imirā, sākās masu slepkavības. Grieķijas armija nogalināja lielu daļu turku inteliģences, žurnālistus un atvaļinātos virsniekus un par nožēlu šī tendence no Izmiras tika pārņemta arī citās Anatolijas austrumu pilsētās, kur bija ienācis Grieķijas karaspēks.

Grieķu ofensīva vasarā (1920)

1920. gada vasarā Grieķu armija īstenoja vairākas veiksmīgas uzbrukuma operācijas Lielās Menderesas (turku: Büyük Menderes, grieķu: Meander) upes ielejas virzienā, kā arī Karšijakā (turku: Karşıyaka, grieķu: Peramos) un Alašehirā (turku: Alaşehir, grieķu: Philadelphia). Galvenais šīs ofensīvas mērķis bija radīt aizsardzības zonu ap Izmiru un tās ietvaros grieķu spēki bija izpletušies pa visu rierumu un ziemeļrietumu Anatoliju.

Sevras līgums (1920. gada augusts)

Pamatraksts: Sevras līgums

Pateicībā par Grieķijas armijas ieguldījumu sabiedroto pusē, tie piekrita nodot Grieķijas pārvaldībā austrumu Trāķiju un Izmiras ilu. Ar šo līgumu Anatolijā tika izbeigts Pirmais pasaules karš un noteikts Osmaņu impērijas liktenis. Saskaņā ar to, impērija vairs nepastāvēja kā Eiropas lielvara.

1920. gada 10. augustā Osmaņu impērijas valdība parakstīja Sevras līgumu, cedējot Trāķiju Grieķijai līdz pat Čataldžas robežām. Turklāt impērija atteicās par labu Grieķijai no tiesībām uz Imbrosu un Tenedosu, paturot tikai nelielu Stambulas daļu, Marmora jūras salas un šauru zemes joslu Eiropas kontinentā. Stambulas šaurumus nodeva starptautiskas komisijas pārvaldībā un tos tagad varēja lietot jebkura valsts.

Tika paredzēts arī nodot Grieķijas iestādēm suverēnās varas izpildu funkciju Izmirā un tās apkārtējās teritorijās, atstājot Osmaņu impērijai tiesības turēt pilsētas ārējā fortā karogu. Nododot Grieķijai izpildu varas tiesības, formāli suverēnā vara joprojām piederēja sultānam. Saskaņā ar līgumu Izmirā bija jāizveido savs parlaments un, ja piecu gadu laikā pilsēta izlemtu pievienoties Grieķijas karalistei, Tautu savienībai būtu jāsarīko tās iedzīvotāju plebiscīts, lai apstiprinātu šādu pilsētas lēmumu.

Osmaņu impērija[6][7] un Grieķija[8] šo līgumu tā arī neratificēja.

Grieķu ekspansija (1920. gada oktobris)

1920. gada oktobrī Grieķijas armija turpināja virzīties dziļāk Anatolijas austrumos, ko atbalstīja arī Loids Džordžs, lai piespiestu Osmaņu impērijas un Turku revolucionāru vadību parakstīt Sevras līgumu. Karaspēka virzība tika uzsākta, kamēr Grieķijā pie varas bija Elefteriosa Venizelosa liberālā koalīcija, bet vēlāk to nomainīja Dimitrioss Gounariss. Galvenais operācijas mērķis bija piespiest Turku revolucionārus ar Mustafa Kemalu priekšgalā sākt izlīguma sarunas. Grieķu armija virzījās tālāk, pateicoties tās skaitliskajam pārsvaram un modernajam bruņojumam, un cerēja, ka notiks tūlītēja sadursme, kurā tie sagraus maznodrošināto turku karaspēku. Grieķijas armijai netika izrādīta liela pretestība un turku spēki paspēja ātri atkāpties un izvairīties no ielenkuma. Lielbritānijas Pirmais Admiralitātes lords Vinstons Čērčils šajā sakarā teica: „Grieķu formējumi bez apdraudējuma virzījās pa lauku ceļiem cauri vairākām neglītām ielejām un, kad sastapa turkus, tie sekoja spēcīgas un saprātīgas vadības pavēlēm un pazuda Anatolijas nomalēs.”[9]

Atsauces

  1. Steven W. Sowards. «Greek nationalism, the 'Megale Idea' and Venizelism to 1923». Twenty-Five Lectures on Modern Balkan History (The Balkans in the Age of Nationalism), 2004-05-07. Skatīts: 2008-09-03.
  2. Arnold J. Toynbee and Kenneth P. Kirkwood, Turkey, 1926, London: Ernest Benn, p. 94
  3. Yurt Ansiklopedisi, 1982, p.4273, 4274
  4. . However, official state census statistics of the time clearly illustrate that the population was majorly muslim and Turkish. Hellenic Army General Staff, 1957, Ο Ελληνικός Στρατός εις την Σμύρνην, p.56
  5. 5,0 5,1 Mango, Andrew. Atatürk. Overlook Press, 2000. 217. lpp.
  6. Lyal S. Sunga. Individual Responsibility in International Law for Serious Human Rights Violations. Martinus Nijhoff Publishers, 1992-01-01. ISBN 0-7923-1453-0.
  7. Magnus Bernhardsson. Reclaiming a Plundered Past: archaeology and nation building in modern Iraq. University of Texas Press, 2005-12-20. ISBN 0-292-70947-1.
  8. Veidne:DOClink
  9. (Kinross 1960, 233. lpp)

Saites

Portal icon Turcijas portāls
[[Attēls:|32x28px|alt=Portal icon]] [[Portāls:| portāls]]
pFad - Phonifier reborn

Pfad - The Proxy pFad of © 2024 Garber Painting. All rights reserved.

Note: This service is not intended for secure transactions such as banking, social media, email, or purchasing. Use at your own risk. We assume no liability whatsoever for broken pages.


Alternative Proxies:

Alternative Proxy

pFad Proxy

pFad v3 Proxy

pFad v4 Proxy