Čells (no itāļu: violoncello — 'violoniņš') ir vijoļu (itāļu: viola-da-braccio) grupas lociņinstruments. Tas ir daudz lielāks par vijoli, un to spēlē, turot vertikāli starp sēdoša muzikanta kājām, balstot to pret zemi ar metāla kājiņu. To parasti spēlē ar lociņu.
Čellam ir četras stīgas, kuras skaņo kvintās — no zemākā — do, sol, re un la. Notis čellam parasti raksta basa atslēgā.
Čellu visbiežāk lieto rietumu klasiskajā mūzikā. Tas ir klasiskā orķestra un stīgu kvarteta sastāvdaļa. Čella tuvība cilvēka balss tembram devusi iemeslu daudzos simfoniskos skaņdarbos iekļaut čella vai čellu grupas solo.[1]
Čellam ir dažādi skārumi jeb štrihi (lociņa vilkšanas paņēmieni).[2] Pazīstamākie no tiem ir:
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Čells.
