Abatija

Viena no Francijas abatijām.

Abatija (latīņu: abbatia, no aramiešu: abbā — 'tēvs') ir mūku ordenim piederošs katoļu klosteris, ko vada abats (vīriešu klosteris) vai abate (sieviešu klosteris) un kas pakļaujas bīskapam, retāk tieši Romas pāvestam. Atsevišķas abatijas, kas nav pakļautas vietējam bīskapam, kopā ar savu teritoriju un garīdzniekiem veido atsevišķās (latīņu: abbas nullius) vai teritoriālās abatijas (latīņu: abbas territorialis). Cilvēkus, kuri uzturas šajos klosteros sauc par mūkiem vai mūķenēm. Par abatiju sauc arī celtni, kas kādreiz bijusi klostera baznīca (piemēram, Vestminsteras abatija Londonā).

Vēsture

Pirmā katoļu abatija ir Benediktiešu ordenis, kas tika izveidota 6. gadsimtā, Itālijas pilsētā Montekazino.

Lielākie un bagātākie klosteri feodālajā Rietumeiropā bieži izmantoja savu lielo ietekmi un autoritāti sabiedrībā, tiem bija nozīmīga ekonomiskā loma un tie zīmīgi iespaidoja reliģiozo un laicīgo politiku. Abatijas bija galvenās Rietumeiropas kultūras glabātuves, kur tika saglabāti un pārrakstīti senie raksti, pierakstītas hronikas un norisinājās apmācības. Abatijas iespaidoja Eiropas arhitektūras attīstību: pirmie romānikas paraugi parādījās Klūnijas abatijā, bet gotikas — Sendenijas abatijā.

16.—17. gadsimtā abatijas pamazām sāka zaudēt ietekmi uz Eiropas valstu sabiedrisko dzīvi. Daudzas abatijas tika likvidētas, bet dažas turpina pastāvēšanu līdz mūsdienām.

Katoļu "Kanonisko likumu kodekss" (1983) pielīdzināja abatijas pie klosteriem.

Skatīt arī

• Klosteris
• Abats

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Abatija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)