Dienvidu kotiki
| Dienvidu kotiki Arctocephalus (Geoffroy Saint-Hilaire & Cuvier, 1826) | |||
|---|---|---|---|
 Jaunzēlandes kotiks (Arctocephalus forsteri) | |||
| Klasifikācija | |||
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) | ||
| Tips | Hordaiņi (Chordata) | ||
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) | ||
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) | ||
| Apakškārta | Suņveidīgie (Canirfornia) | ||
| Virsdzimta | Airkāji (Pinnipedia) | ||
| Dzimta | Ausroņi (Otariidae) | ||
| Apakšdzimta | Kotiki (Arctocephalinae) | ||
| Ģints | Dienvidu kotiki (Arctocephalus) | ||
| Izplatība | |||
| |||
 Dienvidu kotiki Vikikrātuvē | |||
Dienvidu kotiki (Arctocephalus) ir viena no ausroņu dzimtas (Otariidae) ģintīm, kas apvieno 8 kotiku sugas.[1] Kā jau ģints nosaukums norāda, lielākā daļa sugu izplatītas dienvidu puslodē. Tikai viena suga mājo no ekvatora uz ziemeļiem — ziemeļu puslodes dienviddaļā.[2] Visas dienvidu kotiku sugas 18. un 19. gadsimtā tika pārmērīgi medītas, un to populācijas dramatiski samazinājās. Daļa sugu tika uzskatītas jau par izmirušām. Tomēr, tā kā kotiki vairojas vientuļās salās, tās spējušas noslēpties no medniekiem un izdzīvot līdz mūsdienām, kad kotiku aizsardzībai pieņemti dažādi likumi un vienošanās.[2]
Ģints zinātniskais nosaukums Arctocephalus atvasināts no grieķu valodas un latviski nozīmē "lāča galva".[2]
Kopīgās īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Visas dienvidu kotiku sugas izskatās samērā līdzīgi un vizuāli ir grūti atšķiramas, īpaši mātītes. Kotikiem raksturīgs izteikts dzimumu dimorfisms — tēviņi ir apmēram 1,5 reizes garāki un 4 reizes smagāki nekā mātītes. Tēviņa ķermeņa garums ir apmēram 1,8 m, svars 133 kg, mātītes ķermeņa garums apmēram 1,3 m, svars 34 kg.[2]
Abiem dzimumiem ir vārpstveida ķermenis ar relatīvi garu kaklu, tādējādi galva proporcionāli izskatās neliela. Purns mazs un nosacīti smails. Purna augšējā plakne taisna, bez liekuma, īpaši izteikti tēviņiem. Piere velvēta, plata un zema. Nāsu atveres īsas, bet platas. Augšžoklī 9 pāri zobu, apakšžoklī 8 pāri. Zobi mazi un smaili, ar vienu galotni.[2]
Apmatojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kažoks sastāv no trīs atšķirīgiem matu veidiem. Cieši pie ķermeņa aug mīksta, bieza pavilna, kas nodrošina kotikam termoizolāciju. Matiņi ir gaišāki nekā pārējais apmatojums. Pavilnu sedz gari, raupji un stingri, bet krāsas ziņā divējādi akotmati. Daļai akotmatu gali ir balti, atgādinot grizlilāča kažoku. Apmatojums sedz gandrīz visu ķermeni, izņemot priekšējo airkāju plaukstas un ausu galus. Atšķirībā no ziemeļu kotika, kuram apmatojums gar plaukstām beidzas ar asu, noteiktu līniju, dienvidu kotikiem tas beidzas pamazām. Uz pakaļējām airkājām apmatojums aug līdz pašām nagu pamatnēm. Pakaļkāju nagi ir labi attīstīti un tiek izmantoti kažoka kopšanai, bet priekškāju nagi — smalkāki un mazāki.[2] Mazuļi piedzimst melni, kažoka krāsa nomainās pēc pirmās apmatojuma maiņas. Apmēram 1—2% mazuļu piedzimst balti — akotmatiem trūkst pigmentācijas, kā arī pavilna ir daudz gaišāka kā tumšajiem īpatņiem. Tomēr šie mazuļi nav albīni. Dzīves laikā kažoka krāsa kotikam nemainās. Retos gadījumos sastopami īpatņi, kuriem baltajā kažokā ir melni plankumi.[2]
Tēviņu pazīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tēviņus no mātītēm atšķir ne tikai lielāks un masīvāks augums (masīvi pleci, kakls un krūtis), bet arī citas iezīmes. Uz kakla aug krēpes — gari akotmati. Tēviņu ilkņi visu laiku aug un augšžokļa ilkņiem redzamas katra gada jaunās pieauguma joslas. Apakšžokļa ilkņi ir laterāli saspiesti un lieli, tie tiek izmantoti tēviņu savstarpējās cīņās, sargājot vairošanās teritorijas robežas. Abiem dzimumiem ir gari vibrisi jeb taustes mati, bet tēviņiem tie var sasniegt 48 cm garumu. Tie ir visgarākie vibrisi no visiem airkājiem.[2]
Ieradumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kopējais izplatības areāls ir daudz plašāks nekā vairošanās areāls. Vistālāk no vairošanās teritorijām migrē tēviņi un jaunie kotiki. Dienvidu kotiki barojas ar dažādu sugu zivīm, galvkājiem un vēžveidīgajiem, reizēm nomedījot arī pingvīnus un citus jūras putnus. Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 3—5 gadu vecumā, tēviņi 7—10 gados.[2]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Dienvidu kotiku ģints (Arctocephalus)
- Antarktīdas kotiks (Arctocephalus gazella)
- Brūnais kotiks (Arctocephalus pusillus)
- Dienvidamerikas kotiks (Arctocephalus australis)
- Galapagu kotiks (Arctocephalus galapagoensis)
- Gvadalupes kotiks (Arctocephalus townsendi)
- Huana Fernandesa kotiks (Arctocephalus philippii)
- Jaunzēlandes kotiks (Arctocephalus forsteri)
- Subantarktīdas kotiks (Arctocephalus tropicalis)