Grieķijas vēsture

Modernās Grieķijas valsts teritorijas izmaiņas no 1832. līdz 1947. gadam.

Grieķijas vēsture ir Āzijas un Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Grieķijas teritorijā.

Senā Grieķija

Par Senās Grieķijas kultūras sākumu nosacīti uzskata Homēra epu "Iliāda" un "Odiseja" sacerēšanas laiku 8. gadsimtā p.m.ē., kas apkopoja vēstījumus par iepriekšējā perioda — Egejas civilizācijas sabrukuma periodu aptuveni 1200 p.m.ē. un deva jaunu identitāti jaunajai civilizācijai pēc t. s. "Grieķu Tumšā laikmeta" beigām. Bieži par Senās Grieķijas kultūras sākumu uzskata 776. gadu p.m.ē., kad notika pirmās olimpiskās spēles.

To iedala piecos laikmetos, no kuriem senāko sauc par Arhaisko laikmetu (ap 800 – ap 500 p.m.ē.), kas beidzās ar pēdējā Atēnu tirāna gāšanu 508. gadā p.m.ē. un aizsāka Klasisko laikmetu (ap 500 – 323 p.m.ē.), ko raksturo demokrātiskā pārvalde, kas dominēja vairumā grieķu polisu. Pēc Maķedonijas Aleksandra iekarojumiem sekoja Helēniskais laikmets (323 – 146 p.m.ē.) ar sengrieķu kultūras izplatīšanos Āzijas rietumu un dienvidu daļā līdz par Indijai, kur līdz pat m.ē. 3. gadsimtam pastāvēja helēniskā Kušānu valsts. Periodu pēc Senās Grieķijas zemju pilnīgas iekļaušanas Romas impērijas sastāvā pēc Korintas kaujas 146. gadā p.m.ē. dēvē par Romas Grieķijas laikmetu, kas beidzās ar kristietības kā oficiālās reliģijas ieviešanu un Konstantinopoles pasludināšanu par impērijas jauno galvaspilsētu m.ē. 330. gadā. Senās Grieķijas Vēlīnais laikmets nosacīti beidzās ar Atēnu akadēmijas slēgšanu 529. gadā un viduslaiku Bizantijas impērijas laikmeta sākšanos.

Bizantijas impērijas sastāvā

Bizantijas impērijas teritorija ap 1025. gadu.

Grieķija bija galvenā Austrumromas impērijas, kas tiek dēvēta arī par Bizantijas impēriju, sastāvdaļa. Tās galvaspilsēta bija Konstantinopole. Galvenā valoda bija grieķu valoda, lai gan bija izplatītas arī latīņu, koptu, armēņu un citas šī reģiona valodas. Viduslaikos šī lielvalsts pārvaldīja Vidusjūras reģiona austrumu daļu un bija pareizticības rašanās centrs. Tā turpināja sengrieķu-romiešu tradīcijas un ievēroja tos pašus likumus.

Osmaņu impērijas sastāvā

Pēc Bizantijas Impērijas iekarošanas 15. gadsimtā, pār Grieķiju valdīja Osmaņu impērija. 1821. gada 25. martā grieķu patrioti sāka grieķu neatkarības karu, kurā izcīnīto neatkarību oficiāli nostiprināt izdevās pēc lielvaru (Lielbritānijas, Francijas, Krievijas) vienošanās 1829. un 1832. gadā.

Grieķijas valsts atjaunošana

Pēc Pirmā pasaules kara Venizelosa iecerētās Lielās Grieķijas teritorija.

Bijušais Krievijas Impērijas ārlietu ministrs, grieķu augstmanis Joannis Kapodistria kļuva par pirmo Grieķijas Republikas prezidentu. Krievijas Impērijas un Grieķijas tuvināšanos veicināja abu pareizticīgo valstu reliģisko saišu tuvība, Krievijas atbalsts Grieķijai cīņā pret Osmaņu impēriju un Krievijas imperiālie sapņi par Konstantinopoles atgūšanu pareizticībai. Pēc Kapadostrias nogalināšanas atentātā 1831. gadā, Eiropas lielvalstu spiediena rezutātā republikas vietā tika izveidota Grieķijas Karaliste par kuras valdnieku iecēla Bavārijas princi Oto.

19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Grieķija vairākas reizes karoja ar Osmaņu impēriju, lai palielinātu valsts teritoriju un iekļautu tajā visus grieķu apdzīvotos apgabalus. Pirmā pasaules kara laikā Grieķijā pastāvēja ārpolitiskas domstarpības starp karali Konstantīnu I, kurš bija Vācijas pusē un premjerministru Elefteriosu Venizelosu, kurš simpatizēja Antantei. Rezultātā Konstantīns I atkāpās un 1917. gadā Grieķija iestājās karā Antantes pusē. Pēc kara Grieķija turpināja militārās operācijas Anatolijā, jo rietumu sabiedrotie bija apsolījuši Grieķijai daļu Osmaņu impērijas teritorijas. Grieķu—turku kara beigās Grieķija tomēr bija spiesta atkāpties no okupētajām teritorijām un atgriezties tās pirmskara robežās. Papildus Lozannas miera līgumam tika noslēgta vienošanās par iedzīvotāju apmaiņu, pārceļot Grieķijas turkus uz Turciju, kā arī Turcijas grieķus uz Grieķiju.

Pēckara Grieķija bija finansiāli sagrauta un militārās sakāves demoralizēta. Valstī saasinājās politiskā situācija. 1922. gada 27. septembrī Vanizelosu atbalstošu virsnieku sacelšanās piespieda karali Konstantīnu I atteikties no troņa par labu savam dēlam Georgam II. 1923. gada oktobrī monarhistu virsnieki sarīkoja neveiksmīgu valsts apvērsuma mēģinājumu. Decembrī notika vēlēšanas kurās monarhistu partijas nepiedalījās. Pēc tām karali Georgu II 19. decembrī palūdza atstāt valsti un 1924. gada 25. martā tika pasludināta Otrā Grieķu Republika.

1935. gada 10. oktobrī bruņoto spēku vadība pārņēma varu, atcēla republiku un 3. novembrī organizēja nedemokrātisku referendumu, kas apstiprināja monarhijas atjaunošanu un karaļa Georga II atgriešanos valstī. 1936. gada 4. augustā ģenerālis Joaniss Metaksa ar karaļa atbalstu atlaida parlamentu, ieviesa kara stāvokli un pārņēma varu. Valstī tika izveidots autoritārs "4. augusta" režīms.

Otrā pasaules karš un pilsoņu karš

Grieķijas okupācijas zonas. Itāļu (brūnganā), vācu (sarkanā), bulgāru (zaļā).

1940. gada 28. oktobrī Grieķijā iebruka Itālijas karaspēks, taču Grieķijas armijas pretestība iebrukumu apturēja. Lai glābtu savu sabiedroto no kaunpilnas sakāves un novērstu britu nostiprināšanos Balkānos, Hitlers pavēlēja vācu armijai cauri iekarotās Dienvidslāvijas un sabiedrotās Bulgārijas teritorijām 1941. gada 6. aprīlī iebrukt Grieķijā. Šim uzbrukumam grieķi un sabiedrotās Lielbritānijas spēki nespēja pretoties un līdz 30. aprīlim vācu karaspēks bija ieņēmis lielāko valsts teritorijas daļu. Karalis un valdība bēga uz Krētu, bet pēc tās ieņemšanas uz britu kontrolēto Ēģipti. Grieķija tika sadalīta trīs okupācijas zonās - itāļu, vācu un bulgāru.

Pēc atbrīvošanas no okupācijas Grieķijā sākās pilsoņu karš starp EAM-ELAS partizānu armiju, kurā dominēja komunisti un britu atbalstītajiem monarhistiem. 1947. gada Parīzes miera konference piešķīra Grieķijai itāļu okupētās Dodekanesas salas, un valsts sasniedza savas tagadējās robežas. 1949. gada otrajā pusē Nacionālā armija sakāva pēdējos komunistu spēkus.

Pēckara Grieķija

1967. gada 21. aprīlī grupa armijas komandieru veica militāru valsts apvērsumu un izveidoja labēju militāru huntu. 1974. gada jūlija Turcijas iebrukums Kiprā izraisīja huntas varas sabrukumu. 23. jūlijā prezidents Gizikis piekrita atteikties no varas un uzticēt jaunas nacionālās vienotības valdības veidošanu trimdā dzīvojošajam bijušajam premjerministram Konstantīnam Karamanlim. 1974. gada novembrī tika sarīkotas demokrātiskas vēlēšanās, kurās uzvarēja Karamanļa izveidotā partija Jaunā Demokrātija. Vēlēšanām sekoja republikas referendums, kurā grieķi nobalsoja par monarhijas izbeigšanu un republikas izveidošanu.

1981. gada 1. janvārī Grieķija kļuva par Eiropas Kopienas (Eiropas Savienības priekšteces) dalībvalsti.