Dzelzs(III) hlorīds
| Dzelzs(III) hlorīds | |
|---|---|
 Dzelzs(III) hlorīda kristālrežģis __ Fe3+ __ Cl−  Dzelzs trihlorīda paraugs, nedaudz uzsūcis ūdeni | |
| Citi nosaukumi |
dzelzs trihlorīds, hlordzelzs, ferrihlorīds |
| CAS numurs | 7705-08-0 |
| Ķīmiskā formula | FeCl3 |
| Molmasa | 162,2 g/mol |
| Blīvums | 2898 kg/m3 |
| Kušanas temperatūra | 306 °C |
| Viršanas temperatūra | 315 °C, sadalās |
| Šķīdība ūdenī | 74,4 g/100 mL (0 °C) |
Dzelzs(III) hlorīds jeb dzelzs trihlorīds (FeCl3) ir trīsvērtīgās dzelzs un sālsskābes sāls. Tīra dzelzs(III) hlorīda kristāli ir sarkanbrūnas plānas heksagonālas plāksnītes (caurejošā gaismā sarkanvioletas, atstarotā — zaļganas). FeCl3 ir stipri higroskopisks, gaisā kāri uzsūc ūdeni un veido vispirms kristālhidrātu FeCl3 · 6H2O (dzeltenbrūnus neskaidri izteiktus kristālus jeb sferolītus), bet ar laiku izplūst, veidojot tumši brūnu, gandrīz melnu šķīdumu (Oleum martis).[1]
Iegūšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzelzs(III) hlorīds veidojas, dzelzij reaģējot ar hloru[2]:
- 2Fe + 3Cl2 → 2FeCl3
Nokaitēta dzelzs stieplīte hlorā sadeg, veidojot brūnus dūmus no sīkiem dzelzs trihlorīda kristāliņiem.[3]
Iedarbojoties uz dzelzi ar sālsskābi vai hlorūdeņradi, rodas dzelzs(II) hlorīds FeCl2. To var oksidēt ar hloru līdz dzelzs(III) hlorīdam (reakcija ir apgriezeniska):
- 2FeCl2 + Cl2 → 2FeCl3
Laižot hloru cauri dzelzs dihlorīda šķīdumam, iegūst dzelzs trihlorīda kristālhidrātu.
Īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Karsējot atmosfēras spiedienā, dzelzs trihlorīds sāk lēnām sadalīties, veidojot dihlorīdu un molekulāru hloru:
- 2FeCl3 → 2FeCl2 + Cl2
Tā kā dzelzs(III) hlorīds ir spēcīga Lūisa skābe, tas iedarbojas ar citiem hlorīdiem, veidojot kompleksos savienojumus — tetrahloroferātus(III):
- FeCl3 + Cl− → [FeCl4]−
Karsējot līdz 350 °C temperatūrā kopā ar dzelzs(III) oksīdu, var iegūt dzelzs oksohlorīdu:
- FeCl3 + Fe2O3 → 3FeOCl
Dzelzs(III) hlorīds ir oksidētājs, piemēram, tas oksidē metālisko varu. Šajā procesā rodas šķīstoši vara hlorīdi:
Tāpat tas var oksidēt jodūdeņradi līdz brīvam jodam:
- FeCl3 + 2HI → 2FeCl2 + I2 + 2HCl
Dzelzs(III) hlorīds ir korozīva, visai toksiska viela.
Šķīstot ūdenī, dzelzs trihlorīds spēcīgi sakarst. Dzelzs trihlorīds šķīst arī spirtā, glicerīnā, ēterī, acetonā. Ūdens šķīdumiem piemīt stipri skāba reakcija. Sildot vai stipri atšķaidot hidrolīze pastiprinās un veidojas koloidāls dzelzs hidroksīds. Nav iespējams iegūt bezūdens dzelzs trihlorīdu, iztvaicējot šķīdumu, jo izdalās hlorūdeņradis un paliek dzelzs oksīds.
Izmantošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzelzs(III) hlorīda šķīdumu lieto radiotehnikā iespiesto plašu kodināšanai. Tipogrāfijā lieto oforta vai cinkogrāfijas formu kodināšanai kā mazāk kaitīgu alternatīvu slāpekļskābei. Izmanto arī par kodni audumu krāsošanā un koagulantu ūdens attīrīšanā. Organiskajā sintēzē plaši izmanto par katalizatoru izteikto skābo īpašību dēļ (piemēram, aromātisko ogļūdeņražu elektrofilās aizvietošanas reakcijās). Bezūdens FeCl3 lieto benzola un toluola hlorēšanai. Agrāk dzelzs trihlorīda šķīdumu izmantoja asiņošanas apturēšanai koagulējošo īpašību dēļ.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: dzelzs(III) hlorīds |
- ↑ Г. Реми. Курс неорганической химии. Том II. Москва, Издательство иностранной литературы, 1966, lpp. 303. (krieviski)
- ↑ N. Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. R:, Zvaigzne, 1978, 284. lpp.
- ↑ Hlora iedarbība uz dzelzi (krieviski)